Vairogdziedzeris zem lupas
vairogdziedzeri
Vairogdziedzeris ražo hormonus un izdala tos tieši asinīs. Asinsrite šos hormonus vienmērīgi izplata pa visu ķermeni.
Runājot par vairogdziedzera veselību, ir jāapsver divi aspekti:
- Funkcija
- Audu struktūra
Vairogdziedzera novietojums
Mēs labi zinām, kur cilvēka ķermenī atrodas vairums orgānu, piemēram, plaušas un smadzenes. Mēs zinām, cik būtiski dzīvībai ir sirdspuksti, elpošana (plaušas) un domāšana (smadzenes).
Savukārt par vairogdziedzeri mēs nereti pirmoreiz izdzirdam konsultācijā pie ārsta. Tādi ilgstoši simptomi kā sausa āda, trausli nagi, matu izkrišana, bieža caureja vai roku trīce liek vērsties pie ārsta, kurš, balstoties uz asins analīžu rezultātiem, pastāsta par vairogdziedzeri un tā funkciju.
Ārsta kabinetā bieži ir kāds attēls vai pat modelis, kur parādīt vairogdziedzera novietojumu ķermenī. Tas palīdz iepazīt kakla iekšējās struktūras.
Latīņu valodā vairogdziedzeri apzīmē ar vārdu thyroidea.
Vairogdziedzeris atrodas dziļi kaklā. To sedz āda un muskuļi, un pats dziedzeris ir viegli apliecies ap traheju. Vairogdziedzerim ir divas daivas — viena atrodas trahejas kreisajā pusē, bet otra labajā pusē. Nereti ir arī trešā daiva, kas ir plāna audu josla, kura savieno abas daivas tieši zem gāmura.
Varētu šķist, ka vairogdziedzeris ir viendabīgs orgāns, bet tā nav.
Paša vairogdziedzera tilpums ir vien daži mililitri. Tas ir pavisam mazs, plakans orgāns, kas pēc formas un lieluma atgādina taureni.
Aiz katras vairogdziedzera daivas atrodas epitēlijķermenīši, kas regulē kalcija vielmaiņu organismā. Šo orgānu funkcija nav saistīta ar vairogdziedzeri. Vairogdziedzera audi ietver tā sauktās C-šūnas, kas ražo hormonu kalcitonīnu. Tam ir būtiska loma kalcija vielmaiņā, taču arī šo šūnu funkcija nav saistīta ar vairogdziedzeri. Retos gadījumos C-šūnās var notikt deģenerācija, iespaidojot pārējos vairogdziedzera audus, kuri ražo vairogdziedzera jeb tireoīdos hormonus.
Divas lielas artērijas — viena labajā pusē, un otra kreisajā pusē — piegādā vairogdziedzerim ar skābekli piesātinātas asinis un nodrošina spēcīgu apasiņošanu. No vairogdziedzera atejošās (eferentās) vēnas pārnēsā ar vairogdziedzera hormoniem bagātinātas asinis pa visu organismu, nogādājot tās līdz attiecīgajiem receptoriem.
Vairogdziedzera struktūra un funkcija
Visiem zīdītājiem ir vairogdziedzeris, bet cilvēkiem ir īpaši skaists, jo pēc izskata līdzinās taurenim, un vairogdziedzera daivas kā spārni apvijas ap traheju. Vairogdziedzeris ir arī dažiem citiem mugurkaulniekiem, piemēram, zivīm, abiniekiem, reptiļiem un putniem, bet tā forma un novietojums atšķiras.
Esam apskatījuši vairogdziedzera novietojumu cilvēka ķermenī. Nākamajā sadaļā pievērsīsimies vairogdziedzera funkcijai un uzbūvei.
Funkcija
Vairogdziedzera uzdevums ir ražot vairogdziedzera hormonus un gādāt par to pieejamību organismā, lai nodrošinātu tā funkcijas.
Vairogdziedzeris ir lielākais tikai hormonālais dziedzeris cilvēka ķermenī. Tā darbības pamatā ir endokrīnā jeb iekšējā hormonu izdalīšanās asinsritē.
Lai ražotu hormonus, vairogdziedzerim ir nepieciešams minimāls daudzums ārēji uzņemta joda. Vairogdziedzera šūnas uzsūc jodu no asinsrites un, pateicoties bioloģiskam katalizatoram, spēj iekļaut to paša dziedzera izstrādātā olbaltumvielā, kas sastāv no aminoskābēm un aromātiskiem gredzeniem. Tādējādi vairogdziedzeris nodrošina ļoti funkcionāla hormona izdalīšanos.
Vairogdziedzera hormoni pa artērijām un vēnām spēj sasniegt pat visattālākās ķermeņa šūnas, tāpēc vairogdziedzerim ir nepieciešama nevainojama caurplūdes spēja. Vairogdziedzeris nemitīgi izdala hormonus asinsritē, lai uzturētu normai atbilstošu hormonu līmeni.
Vairogdziedzera uzdevums ir ražot un izdalīt vairogdziedzera hormonus.
Struktūra
Vairogdziedzera lielums un forma var mainīties arī bez izmērāmas ietekmes uz tā funkciju.
Vairogdziedzera audu palielināšanās var kļūt traucējoša, kad dziedzeris sasniedz noteiktu izmēru un kļūst pamanāms. Izmaiņas simetriski skar abas kakla puses, bet reizēm izskatās, ka ir palielinājušies mezgli kaklā.
Lai izvērtētu, vai vairogdziedzera palielināšanās ir labdabīga vai ļaundabīga, ar asins analīzēm vien nepietiek. Bieži vien šādos gadījumos asins analīzes ir normālas un pacienta vispārējā pašsajūta nav mainījusies. Taču vizuālais izskats un palielināto audu apgrūtinātā dziedzera funkcija var radīt bažas.
Tāpēc nākamais solis ir novērtēt vairogdziedzera audu struktūru ar ultrasonogrāfijas ierīci.
Ultrasonogrāfijas izmeklējums pacientam ir nesāpīgs. Tajā tiek apskatīta vairogdziedzera struktūra, lai varētu apstiprināt vai izslēgt mezglu esamību vai citas izmaiņas vairogdziedzera struktūrā.
Izdrukātā ultrasonogrāfijas attēlā ar veselu vairogdziedzeri ir redzams, ka audi ir vienmērīgi pelēki.
Izdrukātā ultrasonogrāfijas attēlā ar bojātu vairogdziedzeri ir redzama nevienmērīga struktūra ar atsevišķām tumšākām daļām. Var būt nepieciešama padziļināta izmeklēšana. Izmaiņas vairogdziedzera audos ir redzamas pat gadījumos, kad asins analīzēs ir normāli T3 un T4 rādītāji.
Tāpēc ir svarīgi, lai ārsts izvērtētu gan vairogdziedzera funkciju, gan tā struktūru.
Vairogdziedzera hormoni — spēcīgi peptīdi no neliela orgāna
Vairogdziedzera hormoni kontrolē daudzas cilvēka ķermeņa funkcijas. Tie veicina pareizu vielmaiņas darbību un atbilstošu enerģijas apriti. Tie regulē siltuma un aukstuma sajūtu, ietekmē smadzeņu darbību, sirdsdarbību un muskuļu tonusu. Šie hormoni gādā par to, lai cilvēka orgāni darbotos tā, kā paredzēts.
Vesels vairogdziedzeris ik dienu saražo ap 80–100 mcg hormona tiroksīna (saukts arī par T4) un ap 10–40 mcg hormona trijodtironīna (saukts arī par T3). Abiem šiem vairogdziedzera hormoniem ir vispārēja ietekme uz ķermeņa funkcijām.
Vairogdziedzera C-šūnas ražo hormonu kalcitonīnu, kas kontrolē kalcija vielmaiņu organismā.
Medicīnas pētnieki vairogdziedzera hormonus ir nodēvējuši par T3 un T4, jo skaitļi trīs un četri apzīmē joda atomu skaitu katra hormona molekulā. Tas ir vēl viens pierādījums joda nozīmīgumam.
Vairogdziedzeris ražo ap 80% T4 un ap 20% T3. T3 ir bioloģiski aktīvāks vairogdziedzera hormons. Abi hormoni cirkulē pa organismu, un T3 iedarbojas uzreiz, bet T4 vispirms ir jāpārveido par T3. Šajā procesā ir iesaistīti galamērķa šūnu enzīmi.
T3 un T4 līmeni asinīs kontrolē smadzenes — īpaša smadzeņu daļa, ko dēvē par hipotalāmu. Ja vairogdziedzera hormonu līmenis novirzās no normas, hipotalāms izdala savu hormonu, lai par to informētu tam pakļauto hipofīzes dziedzeri. Hipofīzes dziedzeris savukārt izdala hormonus, kas liek vairogdziedzerim regulēt vairogdziedzera hormonu ražošanu, lai to līmenis asinīs atkal atbilstu normai.
Ar šādu sarežģītu kontroles mehānismu vairogdziedzeris ietekmē daudzas cilvēka ķermeņa funkcijas, izdalot T3 un T4 hormonus.
Funkcionālos traucējumus mēra, analizējot vairogdziedzera hormonu līmeni asinīs.
Jods — nozīmīgs mikroelements
Jods ir vairogdziedzera hormoniem būtisks elements. T3 hormonam (trijodtironīnam) ir trīs joda atomi, bet T4 hormonam (levotiroksīnam) ir četri joda atomi.
Jods ir ķīmisks mikroelements, kas pastāv tikai ārpus cilvēka ķermeņa. Cilvēka ķermenis nespēj pats ražot jodu.
Jods pieder pie neaizstājamo mikroelementu kategorijas.
Šos mikroelementus cilvēka ķermenis uzsūc pavisam nelielā daudzumā. Ikdienā nepieciešamā joda deva ir no 150 līdz 250 mikrogramiem. Dzīves laikā cilvēka organismam ir nepieciešami kopumā ne vairāk kā 4–5 grami joda.
Neviens cits mikroelements nevar aizvietot jodu. Tāpēc jods ir būtisks un neaizstājams.
Joda atoms ir ķīmiskais elements, kuru franču ķīmiķis Bernārs Kurtuā atklāja tikai 1811. gadā. Tā nosaukums cēlies no grieķu valodas vārda, ar kuru apzīmē violetas krāsas minerālu.
Līdztekus jodam ir vēl citi neaizstājamie mikroelementi, piemēram, varš, dzelzs, mangāns, selēns un cinks.
Dažādu iemeslu dēļ cilvēku ekosistēmas var mainīties. Šādas pārmaiņas var ietekmēt cilvēka stāvokli, īpaši saistībā ar neaizstājamo mikroelementu, piemēram, joda, dabisko uzņemšanu.
Jods nelielā daudzumā ir sastopams vidē, piemēram, kalnos, ezeros, minerālūdenī un jūras ūdenī. Cilvēka organismā tas nonāk ar uzturu. Ēšanas paradumu izmaiņas, industrializācija un vides pārmaiņas var samazināt joda patēriņu uzturā. Tā rezultātā rodas joda deficīts, kas iespaido cilvēku fizisko un intelektuālo attīstību.
Lai risinātu šo problēmu, jodu nereti pievieno sālim.
Joda deficīts
Joda nepietiekamība ir reģionāli noteikta un atkarīga no konkrētiem vides apstākļiem.
Vairākos pasaules reģionos ir sastopams joda deficīts. Visizteiktākais tas ir reģionos, kas atrodas tālu no jūras, vai kalnu apgabalos. Līdzenumos ar lauksaimniecības zemi parasti joda pieejamība ir labāka.
Taču būtiska nozīme ir arī vides faktoriem, sevišķi klimata joslās, kur lietus var izskalot jodu no augsnes, pirms jods paspēj nonākt cilvēku barības ķēdē.
Agrāk joda deficīts nereti izpaudās kā pamanāms kākslis, kas savulaik bija izplatīta slimība. Dažās tautās bija ierasts sievietēm nelielu kāksli slēpt aiz kakla riņķiem, īpaši kalnu reģionos.
Nepietiekama joda patēriņa dēļ samazinājās vairogdziedzera hormonu sintēze. Tas izraisīja pastiprinātu vairogdziedzera audu augšanu, ko ierosināja hipotalāma noteiktais kontroles mehānisms.
Arī šobrīd joda deficīts bieži izraisa kāksli, bet vairumā gadījumu tas ir labdabīgs.
Labāka joda pieejamība mūsdienās sniedz vairākas priekšrocības. Retāk ir sastopami daži agresīvi audzēju veidi un kretīnisms, kas izpaužas ar makrosomiju un smadzeņu defektiem.
Ir situācijas, kad pārmērīgs joda patēriņš var apdraudēt veselību, it īpaši autoimūnu vairogdziedzera slimību gadījumā.
Līdztekus dabiskiem joda avotiem, piemēram, sālsūdens zivīm, citām jūras veltēm un reizēm arī govs pienam, ir iespējams iegādāties jodēto sāli ēdiena gatavošanai.
Jods ir sastopams arī dažos medikamentos un dezinfekcijas līdzekļos (īpaši tajos, kas ir brūnā krāsā).
Tāpat jods tiek pievienots rentgenizmeklējumos izmantotajām kontrastvielām, uztura bagātinātājiem un gataviem multivitamīnu kompleksiem.
Nepieciešamais joda daudzums ir atkarīgs no vecuma, dzimuma un attīstības stāvokļa, kā redzams pievienotajā tabulā.
Joda deficīts — kā to konstatēt?
Joda deficīts jeb nepietiekamība sāk radīt bažas, kad parādās redzamas izmaiņas kaklā. Tām vēl nevajadzētu būt traucējošām.
Lai veiktu pašpārbaudi, vajadzēs tikai spoguli un glāzi ūdens. Turiet spoguli tā, lai labi varētu saskatīt gāmura jeb ādamābola apvidu (tas ir skrimšļains izvirzījums kakla priekšpusē). Iedzeriet malku ūdens un atgāziet galvu uz atpakaļ. Kad rijat ūdeni, vērojiet, vai kakla apgabalā zem ādamābola parādās neliels vai liels pietūkums. Ja šo pašpārbaudi atkārtosiet vairākas reizes, jums radīsies skaidrāks priekšstats.
Interesanti fakti
Kad notiek tādas kodolkatastrofas kā Černobiļā vai Fukušimā, var izdalīties specifiski radioizotopi ar augstu afinitāti jeb spēju piesaistīties vairogdziedzerim. Šie radioizotopi var traucēt šūnu dalīšanās ciklam. Ne visiem cilvēkiem, kuri kodolkatastrofās saskaras ar radioizotopiem, vēlāk attīstīsies vairogdziedzera karcinoma. Radioizotopu loma un nozīme audzēja attīstīšanās procesā vēl ir jānoskaidro. Zinātnieki uzskata, ka pastāv saistība starp starojumu un vairogdziedzera karcinomu, bet to nevar pārliecinoši apstiprināt. Ir pierādījumi tam, ka Černobiļas apkaimē dzīvojošajiem bērniem joprojām tiek konstatēta paaugstināta vairogdziedzera karcinomas izplatība pat ilgu laiku pēc kodolkatastrofas.
Fakti par jodu patērētājiem
Nepieciešamais joda daudzums var būt noteikts reģionālajās vadlīnijās, jo tas katrā reģionā var atšķirties. Neraugoties uz to, specializētās veselības aprūpes nozares organizācijas, piemēram, PVO un citas, ir izdevušas arī starptautiskas vadlīnijas.
SVARĪGI!
Šī informācija nav paredzēta pašdiagnostikai.
Lai noskaidrotu diagnozi, iesakām konsultēties ar ārstu. Tikai ārsta veiktā individuālā izmeklēšanā iespējams noteikt pareizo diagnozi un pieņemt lēmumu par atbilstošo ārstēšanu
Vairogdziedzera stāvokļi un slimības.
Simptomi var liecināt par vairogdziedzera slimību. To var diagnosticēt tikai ārsts.
Vairogdziedzera slimību ārstēšana
Pēc pareizas diagnozes noteikšanas ārsts sāk vairogdziedzera slimības ārstēšanu. Lai panāktu labu sadarbību, pacientu rūpīgi iesaista vairogdziedzera stāvokļa kontrolē.